Stāsts par Andreju Musijenko un Kanādas vilku Akelu, kas aizrāvis miljoniem cilvēkus
Bērnības sapnis. Mazais Andrejs Musijenko aizmiga, klausoties pasakas par vilkiem. Kamēr citi bērni sapņoja par kucēniem un kaķēniem, viņš zīmēja pelēkus plēsējus ar gudrām dzeltenām acīm un iztēlojās, kā pastaigājas ar tiem pa mežu.
— Mammu, vai man var vilcēnu?
— Andrej, vilki ir savvaļas dzīvnieki, — skaidroja mamma. — Viņi nevar dzīvot mājās.
— Bet ja nu var? — spītīgi atbildēja zēns.
Pagāja gadi. Andrejs pieauga, kļuva par treneri. Spēcīgs, stiprs, rūdīts puisis. Bet bērnības sapnis nepameta. 20 gadu vecumā viņš pieņēma lēmumu, kas izmainīja visu viņa dzīvi.
Tikšanās ar likteni
2016. gads. Privāts zoodārzs. Andrejs stāv pie būra ar mēnesi vecu vilcēnu — melnu kā nakts, ar caururbjošām zilām acīm.
— Tas ir īpašs suns, — skaidro darbinieks. — Reta šķirne. Ļoti dārga.
— Cik? — jautā Andrejs, neatlaižot skatienu no mazā.
Nosauktā summa liek viņam likās patiešām liela. Tie ir visi uzkrājumi. Bet, kad mazais pienāk pie režģa un paskatās tieši acīs, izvēle ir izdarīta.
— Ņemu, — stingri saka Andrejs. — Kā viņu sauc?
— Akela. Kā “Mauglī”.
Mājup Andrejs brauc ar pārnēsājamo būri aizmugurējā sēdeklī. Iekšā kunkst mazs melns kamoliņš, kurš pat nenojauš, ka kļūs par slavenāko vilku.
Gliemeži tagad manām dobēm tagad iet ar līkumu – līdzeklis, kas aizsargā manu vasarnīcu visu vasaru
Pirmie pārbaudījumi
— Kas tas ir?! — iesaucas Andreja mamma, kad viņš ienesa būri mājā.
— Mammu, tas ir Akela. Mans suns.
— Tavs kas?! Andrej, tu esi traks!
Bet atgriezt bija par vēlu. Akela jau pētīja dzīvokli, ošņāja stūrus, atzīmēja teritoriju.
Pirmie mēneši kļuva par īstu elli
— Viņš mani nepieņem, — teica Andrejs draugiem, rādot sakostās rokas. — Pusgadu viņš mani neatzīst. Nedodās rokās, pat ēst atsakās. Katru dienu — lūgums par uzticību. Andrejs iegāja voljērā, bet Akela rūca, pieplaka pie sienas.
— Atdod viņu, — lūdza sieva. — Viņš noteikti nav suns!
— Sieva arī lūdza: atdod viņu, viņš taču aug ar katru dienu, — atceras Andrejs. — Gan vecāki, gan visi apkārt teica: “Atdod, pārdod!”, jo viņš rūca un nevienu nelaida klāt. Kas tik nebija!
Bet sportiskā rūdījuma dēļ Andrejs zināja: uzvar nevis stiprākais, bet neatlaidīgākais.
Pārrāvuma brīdis
Pagāja pusgads. Andrejs, kā parasti, ienāca pie Akelas ar gaļas bļodu. Tas sēdēja voljēra stūrī, uzmanīgi vērojot katru kustību. Un pēkšņi notika brīnums. Akela lēnām pienāca, saošņāja ēdienu… un uzmanīgi paņēma gaļas gabalu no Andreja rokām. Viņu acis sastapās. Dzeltenajo zīlīšu spīdumā — tikai ziņkāre.
— Un tad mēs atradām kopīgu valodu, — saka Andrejs. — Telepātiski. Skatieniem. Viņš var apsēsties blakus.
No tās dienas viss mainījās. Akela kļuva ne tikai par mīluli — viņš kļuva par brāli.
Zvaigznes dzimšana
— Andrej, tev tas jāsāk filmēt! — teica draugs, ieraugot video ar Akelu. — Cilvēkiem tas jāredz!
Tā piedzima kanāls “Black Canadian Wolf”. Pirmie video savāca tūkstošiem skatījumu. Cilvēki neticēja: parasts puisis no Sibīrijas dzīvo ar īstu vilku. Toreiz vēl pats Andrejs nezināja, ka tas ir vilks. Pateicoties kanālam radās daudz jaunu paziņu, daudz speciālistu, kas Andreju apgaismoja daudzos jautājumos.
— Ļoti daudz cilvēku zina Akelu, — stāsta Andrejs. — Pie manis gribēja atlidot cilvēki no Grieķijas, Francijas.
Komentāri zem video pārsteidza: “Neticami!” “Kā viņam izdevās pieradināt vilku?” “Akela ir brīnišķīgs!”
Bet bija arī kritiķi: “Savaļas dzīvniekam jādzīvo savvaļā!” “Tas ir bīstami!”
— Es nevienam neiesaku turēt vilkus, — godīgi saka Andrejs. — Tas ir bīstami, to nevajag darīt. Vilks ir savvaļas, nepieciešams dzīvnieks. Tas ir liels darbs. Ja es to būtu zinājis sākumā, es noteikti nebūtu to iegādājies. Bērnības sapņi ir viens, bet realitāte ir kas cits. Arī ja es būtu zinājis, ka tas ir vilks, es noteikti jau no paša sākuma būtu rīkojies ar viņu savādāk. Tagad kad padomāju cik droši viņam gāju klāt…
Vilku ģimene
Kanāla popularitātei augot, Andrejam sāka piedāvāt ņemt citus vilkus. Tā viņa dzīvē ienāca vilcene Furija, vilcēns Bratišs, hibrīdi Alita un Taiga. Bet tad jau Andrejam bija zināšanas!
— Gadu vecs Akela sver ap piecdesmit kilogramiem, — stāsta Andrejs. — Vilkam ir laba apetīte, dienā viņš apēd līdz desmit kilogramiem pārtikas. Galvenokārt svaigu zivi vai gaļu. Desertā viņš dod priekšroku arbūzam.
Vilku bara uzturēšana mēnesī izmaksāja patiešām daudz. Bet kanāla ienākumi auga, abonenti palīdzēja. Andrejs sāka arī selekciju — radīja jaunu suņu šķirni, volendus (vilka un rietumsibīrijas laikas hibrīdu).
— Volends ir kompromiss, — skaidro viņš. — Salīdzinājumā ar vilku viņš ir vieglāk vadāms, var mācīt komandas. Bet volendos tomēr plūst 25% vilka.
Lielā pārcelšanās
Vecajā vietā kļuva par šauru. Akelam un viņa baram vajadzēja plašumu. Bet vietējās varas iestādes neatļāva paplašināšanu.
— Piedāvāja 80 km no pilsētas, bet tas ir pārāk tālu, — atceras Andrejs.
Kādu lēmumu pieņēma vīrietis, vai tas izrādījās pareizs un cik milzīgs šis dzīvnieks izauga, noskaidrosi lasot otro lapu
Turpinājums otrajā lapā
